Biedrība "Apvienība HIV.LV" (ik dienu pl. 9 - 21)
apvieniba@apvienibahiv.lv

 
   
86219

Centrālā laboratorija par HIV laboratorisko diagnostiku
Apskatīt komentārus (0)


26.05.2018


Avots: Centrālā Laboratorija | «HIV vīrusa laboratoriskā diagnostika: svarīgi zināt!» | https://www.laboratorija.lv/pacientiem/raksti/hiv-virusa-laboratoriska-diagnostika.html

HIV laboratoriskas diagnostikas pirmais solis ir kvalitatīvs skrīningtests HIV Ag/Ab. Negatīvs rezultāts gandrīz ar 100% varbūtību izslēdz HIV infekciajs iespējamību. Ja HIV skrīningtests ir pozitīvs, tam seko apstiprinoša imūnanalīze, kuras laikā nosaka arī HIV subtipu. Westerna blota tests var būt negatīvs līdz 2 mēnešiem no infekcijas sākuma. Iespējams noteikt arī vīrusa RNS, kas asinīs parādās agrāk, nekā HIV Ag/Ab.

Kā papildtestus HIV slimniekam izmanto plūsmas citometriju, lai noteiktu CD4+ šūnu skaitu. Ar polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR) metodi var noteikt vīrusa slodzi – vīrusa slodzes samazinājums nozīmē, ka ārstēšana ir efektīva. HIV inficētam cilvēkam CD4+ šūnu skaits un vīrusu slodze ir nozīmīgākie slimības kontroles parametri.

HIV pacientam bieži ir izmainītas citas analīzes. CD4/CD8 šūnu indekss ir mazāks par 1, kas liecina par CD4+ šūnu samazināšanos. Novērtējot cilvēka imūnu statusu, novēro hipergammaglobulinēmiju (paaugstināti seruma IgA, IgM, IgG) vai terminālam slimniekam hipogammaglobulinēmiju (samazināti seruma IgA, IgM, IgG). Raksturīgas izmaiņas asins ainā ir anēmija (samazināts eritrocītu vai hemoglobīna skaits), samazināts leikocītu un limfocītu skaits, samazināts trombocītu skaits. HIV inficētam cilvēkam bieži ir paaugstināts β2 mikroglobulīns un C reaktīvais olbaltums, raksturīgs arī transamināžu aktivitātes pieaugums.

*********************

Cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV) ir salīdzinoši nesen atklāta infekcijas slimība, kas izplatījas no Āfrikas rietumiem 20. gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem cilvēka asins paraugiem, kas saturēja HIV vīrusu tika nodots 1959. gadā. Tas bija vīrietis, kas dzīvoja Kongo. Pirmie HIV gadījumi ASV tika aprakstīti 1969. gadā eskorta pakalpojumu sniedzējiem, bet toreiz šo slimību vēl nezināja un pieskaitīja retai pneimonijas formai.

1981. gadā Losandželosā un Sanfrancisko tika stacionēti jauni netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēki ar nerakusturīgām viņu vecumam slimībām: ādas un asinsvadu audzējiem. Ārsti atzīmēja strauju imunitātes samazināšanos, bet jau 1982. gadā šo slimību nosauca Aquired Immune Deficience Syndrom (AIDS) – iegūts imūndeficīta sindroms. Tajā paša laikā šo slimību nosauca arī par četru „H” slimību: Homoseksuāļi, Hemofīlijas slimnieki, Haiti un Heroīns, atzīmejot jaunas slimības riska grupas.

Vēlāk tika konstatēts, ka slimības ierosinātājs ir vīruss (HIV), kuru var nodot ar ķermeņa šķidrumiem: asinīm, spermu, maksts izdalījumiem un mātes pienu. 1987. gadā Pasaules Veselības organizācija apstiprināja HIV par oficiālo šīs slimības nosaukumu. Tika arī apstiprināts pirmais medikaments pret HIV vīrusu– azidotimidīns, kas pilnībā neizārstē, bet palēnina infekcijas attīstību.

Latvijā HIV/AIDS gadījumi tiek reģistrēti kopš 1987. gada. 1997. gadā HIV infekcija strauji izpatījās Latvijā, jo iekļuva injicējamo narkotiku lietotāju vidē. Lielākais jaunatklāto HIV gadījumu skaits Latvijā bija 2001. gadā – 807 HIV gadījumi. Kopumā 2001. gadā Latvijā tika reģistrēts 1765 pacients. Kaut 2017. gadā jaunatklāto HIV gadījumu skaits ir mazāks – 371 pacients, kopējo reģistrēto HIV pacientu skaits ir daudz lielāks – 7343 pacienti un tie ir tikai reģistrētie gadījumi.

Mirstība no HIV ir atkarīga no daudziem faktoriem. Neārstētas HIV infekcijas gadījumā >90% slimnieku nomirst 8-10 gadu laikā, bet laicīgi diagnosticētas un adekvāti ārstētas HIV infekcijas gadījumā slimnieka dzīves ilgums pagarinās un nodrošina salīdzinoši pilnvērtīgu dzīves kvalitāti. HIV infekcijas norise ir atkarīga arī no slimnieka imūno šūnu (CD4+) skaita, oportūniskām (HIV izraisīta imūndeficīta saistītam) infekcijām, kas ir biežākais nāves cēlonis, HIV subtipa, indivīda ģēnētikas (CCR5-Δ32 mutācija homozigota stāvoklī padara cilvēkus neuzņēmīgus pret HIV 1 subtipu, bet ne pret HIV 2 subtipu).

Mūsdienās laboratoriskās diagnostikas tehnoloģijas ļauj atrast iemeslu un saprast slimības procesa norisi daudzam slimībam, kas tiešā veida ietekmē ārstēšanas rezultātu. Indikācijas HIV testēšanai ir akūtas vai hroniskas HIV infekcijas simptomi, iespējams nesens kontakts ar HIV slimnieku, grūtniecība, augsta riska uzvedība (bieža dzimumpartneru maiņa, homoseksuāļi, intravenozo naktoriku lietotāji). Regulāri HIV jānosaka cilvēkiem, kas darbā var saskarties ar cilvēka bioloģiskajiem šķīdrumiem, piemēram: medmāsam, ārstiem, sanitāriem, biomedicīnas laborantiem.




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA