Biedrība "Apvienība HIV.LV" (ik dienu pl. 9 - 21)
apvieniba@apvienibahiv.lv

 
   
84792

Tēzes darbam ar HIV noliedzējiem
Apskatīt komentārus (0)


16.03.2018


Tēzes darbam ar HIV noliedzējiem (Materiāls zveidots uz raksta «21 тезис о ВИЧ-отрицателях», sieviešu tīkla «Е.В.А.» bāzes)

1. Mēs ļoti maz zinām par HIV noliedzējiem (AIDS disidentiem). Protams, lielākā daļa speciālistu ir kontaktējušies ar viņiem, taču ļoti, ļoti maz ir pētītas šo cilvēku īpatnības, viņu pārliecība, rīcība un rīcības sekas.

2. Tagad varam izteikt minējumu, ka aptuveni 30% cilvēku, kas dzīvo ar HIV,  labvēlīgi attiecas pret vienu vai vairākiem HIV noliedzēju apgalvojumiem. Visus šos cilvēkus nevar saukt par HIV noliedzējiem, bet viņiem ir augstāki HIV infekcijas progresēšanas, atteikšanās no ārstēšanas un ārstēšanas vēlas uzsākšanas riski. Tāpat viņiem ir mazāk izredžu sasniegt nenoteiktu vīrusu slodzi.

3. Informācijas pieejamība par HIV infekciju nav HIV noliegšanas problēmas risinājums. HIV noliedzēju iracionālie motīvi var būt spēcīgāki par racionālajiem zinātniskajiem datiem. Cilvēki var daudz zināt par HIV infekciju, taču neticēt tās esamībai.

4. Viens no HIV noliegšanas problēmas risinājumiem vienlaikus ar objektīvas informācijas par HIV infekciju pieejamību varētu būt plaši pieejama informācija par HIV noliegšanas bīstamību. Būtu labi kaut vai apkopot statistikas datus par tiem, kas miruši no HIV.

5. Iespējams, daudziem šķiet, ka mēs ļoti daudz zinām par HIV noliedzējiem, bet tāpat kā nav “cilvēku vispār”, arī “HIV noliedzēju nav vispār”. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai noliegtu savu slimību. Par katru konkrēto cilvēku mēs, kā likums, zinām ļoti maz. 

6. Lekciju lasīšanu un vīrusa “pārliecinošu” fotogrāfiju demonstrēšanu var aizstāt ar intereses izrādīšanu par konkrētā cilvēka uzskatiem. Pajautāt, kas viņam personīgi rada šaubas, kā šīs šaubas radušās un nostiprinājušās? Tad iespējams, mums veidosies alternatīvs skaidrojums tam, ko HIV noliedzējs uzskata par nesaderīgu oficiālajā teorijā, vai arī varēsim sniegt atbalstu, ja noliegums attīstījies, baidoties no AIDS vai citu cilvēku diskriminējošas attieksmes (reālas vai iespējamas). 

7. Tiem HIV pacientiem, kas šaubās, ir jāizvēlas – ticēt speciālistiem vai HIV noliedzējiem. Uzticība speciālistu teiktajam nerodas automātiski. Mums var 100 reižu būt patiesība, piemēri var balstīties uz visdrošākajām zinātnisko pētījumu metodēm, bet ar to vien var būt nepietiekami. Uzticēšanās pilnu attiecību veidošanās – tā ir atsevišķa darba sadaļa, vai mēs būtu ārsti, konsultanti vai psihologi. 

8. HIV noliedzēji un šaubīgie, kas ir inficējušies ar HIV, negrib nodarīt kaitējumu sev vai saviem HIV inficētajiem bērniem. Tā sanācis, ka viņi ir izvēlējušies veselībai bīstamu ceļu. Viņi ir personīgi atbildīgi, ka ir izvēlējušies neuzticēties mūsdienu medicīnai, kam sekas ir smagas slimības, tuva cilvēka nāve. Vai ir vērts viņu situāciju padarīt vēl grūtāku, šos cilvēkus nosodot? Katram speciālistam ir vērts noskaidrot – vai HIV noliedzējus uzskatīt par neaizsargātiem no dezinformācijas vai par vainīgiem.

9. Ārstēšanai līdzestīgs pacients – tas nav tikai pacients, kas ir iebiedēts ar atkārtotu saslimšanu. Līdzestība ārstēšanai nenozīmē tikai bailes un piekrišanu lietot ARV terapiju. Vai vajag aktīvi baidīt pacientus? Iespaidot viņus? Pat tad, ja šāda pieeja kādam speciālistam šķiet efektīva (un uz dažiem pacientiem tā iedarbojas), iebiedēšanas kā vienīgās metodes izmantošana ir neperspektīva. 

10. Šeit būs divi argumenti pret iebiedēšanu. Lai ārstētu HIV infekciju, nepietiks ar izbīšanos un piekrišanu lietot ARV terapiju. Zāles ir jālieto ilgi, bet bailes var pāriet. Cilvēki ir dažādi – kādu var iebaidīt un uzspiest ārstēšanu, bet cits savukārt pārtrauks iet pie šī speciālista. 

11. Risinājums ir individuāla pieeja katram pacientam ar īpašām vajadzībām – parasti viņus sauc par grūtiem pacientiem. Lūk, tāpēc ir svarīga resursu daudzveidība, ko nodrošina dažādu speciālistu – ārstu, psihologa, konsultanta – darbs. Katram no viņiem ir savas unikālās iespējas. 

12. Konsultēšana – tas ir sarunu žanrs. Tam ir savas priekšrocības un trūkumi. Vairumā gadījumu mēs varam mēģināt kļūt par nelielu resursu tajā brīdī, kad HIV noliedzējs gribēs pārmaiņas savā dzīvē. Un tādēļ “durvis jātur atvērtas” – tas nozīmē, ka labvēlīgai attieksmei jābūt nevis tad, kad cilvēks gribēs pārmaiņas, bet jau tagad, kad viņš atsakās no ārstēšanas. 

13. Strādāt ar HIV noliedzējiem ir grūti. Viņi var mūsu darbības un zināšanas ignorēt un nenovērtēt. Un mēs, esot konsultanti, arī varam sarežģīt savu darbu. Pirmām kārtām jau nospraužot sev nesasniedzamu mērķi – ātri visus pārliecināt. Šī un tamlīdzīgas pieejas ir ceļš uz vilšanos pacientos un savā darbā. 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA