Uzrakstiet mums

(Tulkojums latviešu valodā "Apvienība HIV.LV", 2011. gads; Nar-Anon Family Groups World Services, www.nar-anon.org; Nar-Anon grupa Latvijā "FENIX", Vijciema ielā 6/8, Rīgā (Rīgas 3. arodskola, dienesta viesnīca), piektdienās plkst. 18.00 - 20.00)

SKARBĀ MĪLESTĪBA

Tuvinieki, kas dzīvo blakus no narkotikām atkarīgam cilvēkam, parasti līdzīgi reaģē uz pārmaiņām viņa uzvedībā: apvainošanās, dusmas, vainas apziņa, nesavaldība, bezpalīdzības sajūta un bezspēcība.

VAINAS SAJŪTA

Visa narkomāna ģimene ir izsista no normālā ritma un cieš. Vecāki parasti jūtas atbildīgi par bērna veselības stāvokli un uzdod sev jautājumus: „Ko palaidām garām? Kur ir mūsu kļūda?” Jautājumi ir pamatoti, bet pat atrodot atbildes uz tiem, jūs neieraudzīsiet izeju no situācijas. Pašam narkomānam ir izdevīgi, ka jūs jūtaties vainīgi un viņš/viņa tā arī pierod apvainot: „Jūs tiecāties visādi mani ierobežot, komandēt, pazemot”, vai arī „Jums nebija nekādas daļas gar mani” u. tml. Tas vēl vairāk pastiprina vecāku (vai viena no viņiem) vainas apziņu.

DUSMAS

Ģimenē visi kļūst viegli aizkaitināmi. Nav nekāds brīnums, ka parasti nosvērti un veselīgi domājoši pieaugušie, sava bērna krasi izmainītās uzvedības dēļ sāk runāt un rīkoties tā, kā agrāk viņiem nebija raksturīgi. Garīgā sabrukuma brīdī cilvēki var rīkoties kā nevaldāmi vājprātīgie. Vecāki var pārmest, draudēt, apsaukāt, bārt, lūgties, pat sist. Taču neviens no šiem līdzekļiem nenāk par labu situācijai. Narkomāns no saviem tuviniekiem sajūt tikai draudus un nepatiku, kas pievieno apjukumu viņa slimīgajām sajūtām.

KAITĪGĀ SAVA BĒRNA AIZSTĀVĪBA

Lai aizstāvētu un pasargātu no liekām nepatikšanām, daudzi vecāki paši atdod narkomāna parādus, zvana uz skolu vai uz darbu un izdomā attaisnojumus viņa kavējumiem, melo, atbildot uz telefona zvaniem.

Vecāki baidās, ka narkomāns sabojās savu dzīvi, tāpēc cenšas iejaukties un labot viņa rīcību, vadoties pēc labākajiem nodomiem. Iespējams, ka daudzi vispirms domā par savu reputāciju. Citus to visu darīt rosina vainas apziņa. Dažiem ir neizturami redzēt dēla vai meitas ciešanas.

BALVAS PAR SLIKTU UZVEDĪBU

Kad vecāki glābj narkomānu un nogludina viņa kļūdas, tad viņi atbalsta tā tieksmi turpināt savu dzīvesveidu, kas ir viņa nelaimes iemesls. Jo par savu slikto uzvedību viņš/viņa saņem apbalvojumu – vispirms „kaifa” veidā no narkotikas, bet pēc tam visu seku likvidēšanas veidā – darbā (mācībās) viss nokārtots, parādi atdoti, pārdotās lietas aizstātas ar jaunām.

Tādā veidā „gādīgie” vecāki ir izdarījuši visu, lai bērns nejustu savas rīcības sekas un nevarētu izdarīt secinājumus. Bērns, kam visu laiku piedod to, ka viņš neatbild par parādiem, par to, ka viņš zaudē (bet vēlāk arī zog) naudu un mantas – tāds bērns pierod būt bezatbildīgs savā ģimenē, nederīgs dzīvei sabiedrībā.

AIZIET MĪLESTĪBA

Ģimenē, kur „aug” narkomānija, jūtama mīlestības samazināšanās. Mēs esam tikai cilvēki, tāpēc mūsu mīlestība bieži vien ir nosacīta (to nosaka uzvedība). Ja mīlestība netiek apbalvota ar gaidīto, tā izdziest. Mīlestība dzīvo no mīlestības. Ja kā atbildi mīlestībai mēs nesaņemam neko labu, tā pārvēršas par rūgtumu.

VAJADZĪGA SKARBA MĪLESTĪBA

Kad narkotikas (ieskaitot alkoholu) kļūst to lietotājam svarīgākas nekā viņa tuvinieku labklājība, mīlestības jūtas tiek pakļautas pārbaudījumam un diemžēl bieži pārmērīga lietošana pamazām nogalina mīlestību. Narkomānu vecāki, kas jau ir apzinājušies savas līdzdalībnieciskās uzvedības postošo ietekmi ir atraduši tai alternatīvu. Tā ir – „skarbā mīlestība”. Mīlēt savu bērnu ar skarbu un stingru mīlestību – tas nozīmē rūpēties par viņu tik lielā mērā, lai prastu pateikt „nē”, atbildot pārmērīgai lietošanai, nekaitēt viņam, bet būt gatavam stāties pretī pāri darītājam.

Skarbā mīlestība saka narkomānam: „Viss pietiek. Mēs atsakāmies vilkt ārā tevi no problēmām, ko tu pats sev radi; mēs tevi mīlam un tāpēc sakām tev: „Gribi ciest – ciet. Negribi – meklē ceļu uz glābiņu”.

Kad vecāki atrod sevī spēku un pacietību skarbajai mīlestībai, ikviens sāk atbildēt par savu rīcību un atbilstoši sākas atveseļošanās process.

Tā ir vienīgā iespēja atbrīvoties no slimības „narkomānija”, kas lielākā vai mazākā mērā ir skārusi visus ģimenes locekļus.

12 SKARBĀS MĪLESTĪBAS SOĻI

PIRMAIS SOLIS

Es esmu bezspēcīgs (bezspēcīga) atturēt dēlu (meitu) no narkotiku lietošanas. Es lūdzu tajā palīdzību mīlošajam Dievam.

Narkomānu vecāki, sekojot „12 soļu” programmai, atzīst, ka ir bezspēcīgi narkomānijas priekšā un nevar izlabot cita cilvēka dzīvi. Atzīt savu bezspēcību ne tikai vārdos, bet arī darbos nav vienkārši. Lielāko daļu no mums vienkārši satriec tāda doma – „Atstāt bērnu aci pret aci ar viņa (viņas) problēmu”. Jo mēs taču nevaram atdalīt dēla vai meitas dzīvi no savas dzīves. „Man ir kaut kas ar viņu jādara. Ja viņš (viņa) vēl nav mainījies, tātad man vairāk jācenšas”, - uzskata narkomāna māte. Vecāki ir pārliecināti, ka situācija vēl ir viņu rokās, vajag tikai stiprāk rāt, draudēt, pieprasīt, pierunāt u.tml. Te pēkšņi Pirmais Solis piedāvā – „apstāties un atzīt savu bezspēcību”.

Mums apgalvo: neko nevajag darīt, tas ir velti – pūlēties pasargāt narkomānu no krīzes, uz kuru viņš pats sevi dzen. Mums taču liekas, ka gluži pretēji – tieši mēs varam atrisināt dēla (meitas) problēmu un mums tas jādara. Tāpēc tikai tad, kad mēs esam sevi pilnīgi nomocījuši un, meklējot narkomāna ietekmēšanas līdzekļus, mūsu fiziskie un morālie spēki ir izsīkuši, tikai tad mēs samierināties un atzīt – „mēs nespējam viņu mainīt, viņa slimība ir stiprāka par mums”.

Tikai savā bezspēcībā mēs atzīstam, ka mūsu spēkos nav mainīt cita cilvēka (pat sava bērna) lēmumus. Mēģinājumi viņu vadīt nedod nekādu rezultātu, bērns arvien vairāk attālinās no mums. Viss, kas šeit uzrakstīts nav vienkārši loģiska konstrukcija. Tā ir citu vecāku pieredze. Viņi pa šo ceļu ir gājuši pirms mums, un viņi apgalvo – ceļš uz atveseļošanos sākas ar PIRMO SOLI: „Atzīties bezspēcībā un „atbrīvot”. Šo soli spert vieglāk ir tad, ja jums ir izpratne par „Augstākajiem Spēkiem” (jeb Dievu). Jūs nevis vienkārši atkāpjaties no sava slimā bērna, bet gan uzticat viņu Mīlošā un Visvarenā Dieva rūpēm. Protams, ka jūs paši nepārtraucat mīlēt un rūpēties, jūs tikai pārtraucat uzspiest, ietekmēt, labot viņa (viņas) kļūdas. Protams, ka jūsu dzīvā sirds būs baiļu pilna, bet jūs tās pārvarēsiet kopā ar Dievu un citiem cilvēkiem (ar tādu pašu problēmu kā jums), kas jau ir pārkāpuši izmisuma robežu. Strādājot ar sevi, stiprinot garu, iegūstot zināšanas par slimību „narkomānija”, jūs augsiet un atveseļosieties, un tas atstās iespaidu arī uz pašu slimnieku.

Savas bezspēcības atzīšana – tas ir sākums ceļam uz atveseļošanos.

OTRAIS SOLIS

Manam dēlam (meitai) ir individuālas vajadzības un jūtas; es pacentīšos saudzīgi izturēties pret viņa (viņas) iekšējo pasauli.

Cilvēkam jebkurā vecumā ir savas specifiskās vajadzības. Zīdainim nepieciešama maiga aprūpe, barošana un aizsardzība. Bērnam vajadzīga aizsardzība, mācības, godīga un prasīga audzināšana. Pusaudzim jāierauga un jāiepazīst pasaule ārpus sevis, jābūt atzītam sev līdzīgo vidū. Pieaugušajam nepieciešama personīgā nozīmīguma sajūta un dzīves mērķis. Cilvēkam jebkurā vecumā jāspēj apmierināt savas pamatvajadzības, kas nepieciešamas viņa eksistencei – vajadzības pēc ēdiena, pajumtes, apģērba. Bez pamatvajadzībām eksistē vēl arī citas, ne mazāk svarīgas cilvēka vajadzības: vēlēšanās tikt atzītam un būt nepieciešamam. Un vēl: mums visiem ir vajadzīgs mierīgs prāts par sevi un saviem tuviniekiem.

Mums ir grūti sajust otra vajadzības, ja viņš izrāda vienaldzību pret mūsu jūtam, un pret savām arī. Kad ar narkotikām aizrāvies bērns sāk melot, runāt rupjības, izvairīties, piespiest mūs kaut ko darīt, mēs sarūgtināmies, dusmojamies, reizēm zaudējam pašsavaldīšanos un izdarām nesaprātīgas darbības. Kad viņš (viņa) pilnīgi nerūpējas par savu veselību, savu dzīvi, nākotni, vecākiem ir ļoti grūti par viņu rūpēties. Kā gan mīlēt to, kurš krāpjas un melo, kavē nodarbības un nobrauc uz „divniekiem”, izlido no mācību iestādes, mājās runā rupjības, nepalīdz un nevēlas visu apspriest – kā viņu mīlēt? Mēs varēsim daudz ko pārskatīt un iegūt jaunu izpratni par mīlestību – stingru mīlestību - mūsu apvienībā „Nar-Anon – Narkomānu vecāki”. Šeit mēs varēsim atgūt pazaudēto dvēseles līdzsvaru un veselo saprātu, bet pēc tam aiz slimības izpausmēm (kaitīgiem ieradumiem un graujošu uzvedību) ieraudzīt sava bērna patieso personību. Mēs sākam saprast, ka bērnam, kļūstot par pusaudzi, bija ļoti vajadzīga personīgā nozīmīguma sajūta, patstāvība, tāpēc viņš mēģināja nepakļauties jūsu viszinībai un tieksmei visu izlemt viņa vietā. No aizliegumu pārkāpšanas viņš guva labsajūtu, tā kā vismaz tas viņu paaugstināja savās un draugu acīs. Mums ir grūti paciest, ka savas pašapziņas meklējumos bērns nogriežas pa nepareizo ceļu un var kaitēt sev un citiem. Taču mūsu apvienībā mēs daudz ko apzināmies no jauna. Sapratīsim, cik dziļas un stipras bija viņa vajadzības uz pašnoteikšanos bez mūsu vadības, ka bērns attālinājās no mums pārāk tālu un nokļuva nelaimē. Iespējams, ka šīs izmisīgās cīņas par savu vietu, savu pasaules izpratni un savām jūtām apzināšanās padarīs mūs iecietīgākus un līdzjūtīgākus.

TREŠAIS SOLIS

Es apzinos arī to, ka man ir personīgās vajadzības un jūtas. Es sagaidu, ka mans bērns cienīs manas jūtas un vajadzības.

Atzīt savas personīgās vajadzības dažreiz izrādās daudz grūtāks uzdevums nekā cita vajadzību atzīšana.

Tuvinieki, kas ir apkārt narkomānam, aizmirst par savām problēmām, tik ļoti viņa (viņas) nelaime izstumj no dzīves visas citas domas un rūpes. Mēs pacietīgi samierināmies, kad mūsu nepieciešamību pēc atpūtas iztraucē stereoaparatūras kakofonija vai mūsu mīļotā bērna kompānijas klaigāšana. Mēs esam sarūgtināti un zaudējam darba vai radošo noskaņojumu, kad esam norūpējušies par zvanu no skolas vai milicijas. Paša narkomāna uzvedībai liekas nepiemīt nemazākā cieņa pret cita cilvēka jūtām un vajadzībām: viņš var piezvanīt un sarunāt visādas briesmīgas lietas, var pamodināt nakts vidū, var pazust nebrīdinājis u.tml. Tā kā mēs brīžiem arī paši aizmirstam par savām vajadzībām un it kā kaunamies, atceroties par to. Daudziem no mums piemīt paradums smalkjūtīgi atsaukties uz katru tuvinieku ( mūsu bērnu vai citu ģimenes locekļu) prasību. Mēs darām visu, lai nevienu neapvainotu, lai visiem būtu labi. Diemžēl labi nezin kāpēc neizdodas. Mēs savukārt ar šo paradumu „ visiem izdabāt” pilnīgi aizmirstam par savām vajadzībām, un agrāk vai vēlāk mēs izdegam – nonākam pie fizisko un morālo spēku izsīkuma. Mēs esam aizmirsuši par to, ka ikviens no mums – tā ir personība; ka lai saglabātu garīgo, psihisko un fizisko veselību, mums ir jāapmierina savas personīgās vajadzības un jāaizstāv tās, ja citi mums traucē. Ja to nedarīsim, tad perspektīvā vīd slimības, depresija, izdegšana.

Taču tie, kas dzīvo blakus narkomānam zina: gaidīt un pieprasīt cieņu pret sevi ir tas pats, kas runāt ar sienu. Mēs pat neceram tikt uzklausīti, tāpēc vienīgais veids kā saglabāt veselību – parūpēties par sevi pašam, pārstāt būt kāda un kaut kā vergam. Verdzība uzplaukst, kad mēs atsakāmies no savām cilvēktiesībām uz dzīvi un laimi. Mūsu apvienības sapulcēs mēs mācāmies teikt „Nē!” vai „Atvaino, bet man arī vajag!”. Mēs mācāmies noteikt stingras robežas mūsu darbībai citu labā, mācāmies novest līdz viņa apziņai to, ka bez viņa ir arī apkārtējie ar savām personīgajām prasībām, vajadzībām un tiesībām. Apmācības mīlēt sevi pēc „12 soļu” programmas laikā, mēs varam novērot, ka dēlam (meitai) nepatīk mūsu jaunā, cieņas pilnā attieksme pret savu personību. Taču mēs nedrīkstam būt atkarīgi no viņu labvēlīgas attieksmes, mums ir jāturpina iet pa zināšanu par sevi un slimību pilnveidošanas ceļu. Ar sevis pieņemšanu, tādu kāds es esmu, ar savu juteklisko reakciju uz apkārt notiekošo iepazīšanu, ar savu iekšējo sāpju labošanas pieredzi mēs mūsu apvienībā nonākam pie garīgā līdzsvara un veselīgas domāšanas.

CETURTAIS SOLIS

Es pacentīšos izdarīt visu, kas no manis kā vecāka, kurš atbild par savu bērnu ir atkarīgs.

Vecāku atbildība – tā nav vienkārša lieta. Atbildēt par pilnīgi bezatbildīgu bērnu – vēl sarežģītāka, bet dažreiz arī pilnīgi neiespējama lieta. Cik gan bieži tie, kas dzīvo kopā ar narkomānu, zaudē savaldīšanos un uzvedas kā prātu zaudējuši, atbildot uz slimnieka uzvedību! Mums visiem ir pazīstams šis izmisīgais savaldības zudums. Būdami principā veseli cilvēki, kas sevi kontrolē, mēs reizēm baiļu un dusmu uz narkomānu iespaidā speram neprātīgus soļus. Novesti līdz morālam, fiziskam un finansiālam kraham, mēs saprotam, ka mums ir aizvien grūtāk atbildēt pašiem par sevi. Ļoti bieži emocijas ņem virsroku pār veselo saprātu, un mēs pārvēršamies par Žēluma pret sevi, Dusmu, Atriebības iemiesojumu. Nav grūti saprast, ka negatīvu jūtu spēcīgajā ietekmē mēs uzvedamies bezatbildīgi. Par tādiem brīžiem mēs sakām: „Es nevaldīju pār sevi”. Kad narkomāna dēļ sāk mainīties mūsu uzvedība, tas nozīmē, ka viņa slimība ir skārusi arī mūs. Nelaime sākās ar vieglu bezatbildību pret saviem pienākumiem un pārvērtās par lielu problēmu visai ģimenei. Liekas, ka visi ģimenes locekļi ir zaudējuši veselo saprātu. Tātad mūsu centieniem atgūt normālu dzīvi sev un bērniem jābūt saistītiem ar pienākuma apziņu, ar atbildību. Lūdzu, nedomājiet, ka tagad par to nav vērts domāt. Saprātīgas, nobriedušas, apdomātas darbības tieši tagad ir visvairāk vajadzīgas. Protams, iemācīt bērnam atbildēt par savu rīcību ir ilgstošs process, kas ir ārpus tās kritiskās situācijas rāmjiem, kurā viņš pašlaik atrodas. Taču vispirms mums pašiem jāsaņem sevi rokās, jānomierina satrauktie nervi, jāatmet bailes no rītdienas, jākoncentrējas uz šodienas iespējām un cerībām - tas ir mūsu vecāku pienākums.

Jā, mēs esam izsisti no ikdienas ritma, pazuduši, iedzīti strupceļā. Tagad ir laiks atrast pamatu zem kājām, savest sevi kārtībā, lai palīdzētu slimajam bērnam.

PIEKTAIS SOLIS

Es gribu, lai dēls (meita) piedalās ģimenes sadzīvē.

Tāds apgalvojums, visticamāk, izsauks ļaunu smīnu vai smieklus tiem, kas dzīvo kopā ar narkomānu. Gaidīt, lai narkomāns mājās kaut ko darītu – tas ir vienkārši muļķīgi. Jebkurš vecāks pateiks: „Es nevaru pat iedomāties, ka viņš (viņa) varētu rīkoties kā normāls cilvēks. Viņam taču ne gar ko nav daļas, ka tikai dabūtu kaifu. Pat ja viņš apsola, es nekad neceru”.

Jā, diemžēl īstenībā tas tā arī ir. No rūgtās pieredzes mēs zinām par narkomāna bezatbildību, tāpēc sagaidām no viņa (viņas) tikai slikto, tikai kārtējos dvēseles ievainojumus. Taču, neskatoties uz to, tāda pozīcija – jau iepriekš atteikties no viņa atbildības par ģimenes lietām – mums ir kaitīga. Mēs taču turpinām veikt visus mājas pienākumus. Mēs nespējam ietekmēt viņa atkarību, tāpēc mums vajadzēs paciest visu, kas saistās ar narkomāna uzvedību. Mēs varam un mums ir jāpieļauj, lai narkomāns izjūt uz sevis savu nepareizo lēmumu rezultātus. Ja viņš dara visu, lai iekļūtu nelaimē, bet mēs darām visu, lai nelaime nenotiktu – tādā veidā mēs viņu pieradinām pie bezatbildības. Mēs varam un mums ir jānosaka pieļaujamā robežas. Piemēram, var jau laikus izvirzīt noteikumus sakarā ar zādzībām, tračiem, kautiņiem, „kaifotāju” kompānijām mājās un daudz ko citu. Ja nekas nav sarunāts, nav noteikti ierobežojumi, māja pārvēršas par kaujas lauku, kur kuru katru brīdi var notikt sprādzieni.

Ja narkotiku lietotājam viņa tuvinieki atļauj dzīvot blakus, tātad no viņa sagaida cilvēcisku attieksmi pret sevi. Vecāki, kas nav prasīgi un visu piedod, konstatējot, ka visi labie centieni nedod rezultātus, apvainojas un sirds dziļumos kultivē neizmērojamu žēlumu pret sevi. Kad kāds cilvēks kaut ko dara otra vietā, viņš veicina tam vainas apziņas, depresijas un nepakļāvības rašanos. Labvēlis pats kļūst atkarīgs no vajadzības visu laiku kaut ko darīt otra vietā.

Tāpēc ir ļoti svarīgi vecākiem saglabāt vismaz kaut kādu cerību un gaidīt, lai narkomāns spētu atbildēt par sevi. Nav jēgas gaidīt pārāk daudz, tas novedīs pie vilšanās. Taču gaidīt pārāk maz un neko neprasīt – tas nozīmē uzaicināt uzsēsties sev kaklā ar bēdīgu rezultātu abām pusēm.

SESTAIS SOLIS

Es pacentīšos nebūt ļauns un nosodošs vecāks.

Es zinu, ka ikvienam cilvēkam ir patīkama izpratne, atbalsts, uzticība, un es pamēģināšu ieraudzīt un paslavēt ikvienu viņa (viņas) mēģinājumu atbildēt par saviem darbiem, vārdiem un domām. Mēs visi esam mūsu apvienībā tāpēc, ka mums tuvs cilvēks ir aizrāvies ar narkotikām un viņa (viņas) dzīves stils ir pretrunā ar citu ģimenes locekļu uzskatiem. Mēs ar šausmām sapratām, kādas krasas pārmaiņas narkotiku lietošanas dēļ ir notikušas ar dēla (meitas) personīgajām rakstura īpašībām. Tie, ko mēs pazinām kā labus, atsaucīgus un gudrus, pēkšņi ir pārvērtušies par monstriem, kas pastāvīgi melo, ņirgājas, zog, un tas viss tikai dēļ vēlmes iegūt savu apmierinājumu. Mums liekas, ka visa pasaule apgriezusies otrādi. Nav nekāds brīnums, ka mēs esam kļuvuši viegli aizkaitināmi un ļauni. Kā mēs vēlamies izraut ļaunuma saknes, kas plosa mūsu mīļos! Taču diemžēl mēs izdarām spiedienu nepareizajā vietā: iemeslu vietā mēs plosām upuri. Visu naida pret narkomāniju spēku mēs vēršam pret to, kas cieš no šīs slimības. Bēdīgi, bet fakts – sākusies mūsu tuviniekam, slimība ir skārusi mūs pašus. Nelaimes lokā ir ievilkta visa narkomāna ģimene.

Ja mēs vēl esam spējīgi mierīgi spriest, mums ir jāsaprot: aizvainojums un dusmas – noteicošās jūtas – nav tie labākie palīgi izejas meklējumos. Mums ir nepieciešams dvēseles līdzsvars, lai domātu un pieņemtu pareizos lēmumus. Ja mums būs traumēta psihe – tas kaitēs mūsu slimniekam.

Ja mēs uzskatām, ka tā viņam (viņai) vajag – tātad mēs nevēlamies viņa izveseļošanos. Parādot ar savu dzīvi nelaimīga likteņa piemēru, mēs it kā attaisnojam narkomāna tieksmi aizbēgt no šīs dzīves.

Narkomānam vairāk par labu nāks un veselīgāka būs pieeja ar uzslavas, atzinības, atbalsta izmantošanu. Tas būs īpaši svarīgi, kad mēs pamanīsim narkomāna mēģinājumus izrauties no postošajiem tīkliem un atgriezties pie normāliem cilvēkiem. Daudzi no mums nenovērtē tādas vienkāršas lietas kā smaids, labs vārds un mīļums. Tagad mēs esam tik satraukti un norūpējušies, ka vienkārši baidāmies kļūt draudzīgi.. Mēs daudzas reizes esam „sadeguši”, mēģinot būt mīloši, tāpēc tagad mēs esam atturīgi. Tomēr daudz kas vēl joprojām ir atkarīgs no mums – vai mēs spēsim sevī pārvarēt sāpes, bailes aizvainojumu un izmisumu. Mums ir jārāda savam bērnam piemērs – kā būt atbildīgam par savu dzīvi, par savu laimi; kā kļūt par cilvēku, kas spēj pieņemt citu līdzjūtību – kā arī sniegt to citiem. Tāpēc, ja jūsu pozitīvais piemērs izraisīs kaut nelielas pārmaiņas uz labo pusi, tas ir taktikas mainīšanai patērēto pūļu vērts; vērts, lai pārstātu būt par vajātāju un kļūtu citāds.

Principā, kam tas nāks par ļaunu, ja jūs no ļauna, neiecietīga, viegli aizkaitināma cilvēka kļūsiet par labu, iecietīgu, saprātīgus lēmumus pieņemošu cilvēku?

SEPTĪTAIS SOLIS

Es pacentīšos būt reālistiska savās pretenzijās pret slimo bērnu. Taču es apzinos arī, ka man jānosprauž viņam pieļaujamās uzvedības robežas mājās.

Lai mūsu prasības narkomānam būtu reālistiskas, ir vajadzīga piepūle. Mums vajag skaidri apzināties, ka mums blakus dzīvo slims cilvēks ar izkropļotiem uzskatiem un jūtām. Mēs varam redzēt kā viņš (viņa) „maina savas sejas”: gan nožēlojams, nomākts stāvoklis; gan naidīgums, spiediens, cietsirdība; gan nedabisks draudzīgums un runātīgums. Krasās garastāvokļa maiņas ir atkarīgas no bioķīmiskā stāvokļa, kas ir saistīts ar narkotikas devu. Tādā veidā arī narkomāna ģimenes dzīve arī ir saistīta ar atkarīgā garastāvokļa svārstībām. Kādā veidā mums izdosies būt „reālistei” cerībās un prasībās? Mums vienkārši jāsaglabā savas cerības, jānosaka robežas un noteikumi un jāpieprasa to ievērošana. Citādi mūsu mājās valdīs ar pārmērīgu narkotiku lietošanu saistīts haoss.

„12 Soļu” programma aicina atzīt savu bezspēcību mainīt vai mēģināt vadīt cita cilvēka dzīvi. Taču programma mūs iedvesmo – mums ir tiesības mainīt uz labu sevi un savu dzīvi. Termins „skarbā mīlestība” atgādina mums: mums ir tiesības uz personīgo dzīvi, ir savas vajadzības, ko nepieciešams apmierināt. Mums ir tiesības uz mierīgu un drošu pajumti. Mums ir tiesības atteikties no nemierīgām naktīm telefona zvanu, mūzikas skaņu un kliedzienu, klauvējienu pie durvīm (saraksts var būt garš) dēļ. Mums ir tiesības noteikt, kas mums nav pieņemams tuvinieka uzvedībā, lai gan mums nevajag tāpēc viņu apvainot. Mums ir tiesības pateikt „Nē!” jebkurai nesaprātīgai narkomāna prasībai.

Mūsu vecāku pienākums – noteikt pieļaujamā robežas un neatkāpties no tām.

Ļoti bieži psiholoģiskā vajadzība būt mīlētiem padara mūs par mīkstmiesīgiem izdabātājiem, mēs paciešam to, kas mums kaitē.

Nav vērts gaidīt neiespējamo. Taču nepieciešams cienīt sevi tik daudz, lai aizliegtu otram neņemt mūs vērā, ļaunprātīgi izmantot, turēt mūs verdzībā. Ja mēs neķersimies pie savu tiesību un pašcieņas atjaunošanas, izvairīsimies no vecāku pienākumiem, tad citi neievēros mūsu tiesības, - līdz pat tam, ka mēs galīgi zaudēsim cilvēcisko seju.

ASTOTAIS SOLIS

Es zinu – cilvēks nevar būt ideāls, tāpēc es negaidīšu ideālu uzvedību ne no sevis, ne no narkomāna. Es pielikšu pūles, lai godīgi analizētu savus trūkumus un kļūdas, centīšos kļūt labāka.

Daudzi no mums jau ir cietuši no cilvēku trūkumiem. Kā gan gribētos, lai cilvēki uzvedas kā eņģeļi! Taču, kamēr citu uzvedība mūs neskar, mēs iecietīgi izturamies pret cilvēku trūkumiem.

Ir arī izņēmumi. Dažreiz mēs mēģinām „likt atzīmes” sev un saviem tuviniekiem, kas dzīvo mums līdzās. Reizēm mums ir vienaldzīgs kāds trūkums, ja tas piemīt lielākajai daļai cilvēku, bet pašos šis trūkums kaitina. Daudzi narkomānu vecāki asi izjūt savu nepilnvērtību un vaino sevi par to, ka bērns ir kļuvis bezatbildīgs un nelaimīgs. Mums ir kauns, mēs ciešam, jautājot sev: „Kur palaidām garām?” „Ar kādu rīcību vai vārdiem mēs viņu ievainojām?” Mēs visi, kas nāk uz apvienību „Narkomānu vecāki”, izmisīgi meklējām atbildi. Vecākiem ir raksturīgi visu sakāves smagumu uzvelt sev.

Apvienībā mēs uzzinām, ka pašnosodīšana un pašapvainošana neko nedod lietas labā. Jā, protams, godīga savu nepareizo uzskatu, paradumu un attiecību atzīšana – tas ir labi. Taču tagad, kad bērna dzīvība ir briesmās, nepieciešams atzīt, ka pašsavaldīšanās un savas personīgās pašcieņas atjaunošana ir nepieciešama kā sevis, tā arī bērna-narkomāna glābšanai.

Tādā pašā veidā mēs izturamies arī pret narkomānu. Saprotams, ka viņa vai viņas rīcība ir tālu no pilnības. Mēs negaidīsim neiespējamo. Taču jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nepalaistu garām narkomāna mēģinājumus papūlēties mainīt uzvedību uz labo pusi. Tad no mums būs vajadzīga spēja aizmirst pagājušo dienu un gadu aizvainojumus un vilšanās, spēja dzīvot šodienai, risinot tikai visbūtiskākās ģimenes vai pat paša narkomāna problēmas.

Mēs to visu mācāmies kopīgi apvienībā „Nar-Anon”.

DEVĪTAIS SOLIS

Es uzzinu, ka lielākajai daļai vecāku (vai citiem ģimenes locekļiem) ir tieksme glābt bērnus no kļūmīgām situācijām, kuras bērni paši ir radījuši.

Es saprotu, ka mēģinājums uzņemties atbildību par otru cilvēku nepalīdz viņam, bet gluži otrādi, padara viņu vēl vājāku. Es centīšos, lai mans bērns pats uz saviem pleciem iznestu savas uzvedības un savas kļūdainās izvēles sekas.

Kad narkomāns nokļūst nelaimē, ir pilnīgi dabiski, ka ģimenes locekļi sāk rīkoties, lai viņu glābtu. Mīlošu cilvēku mērķis ir pasargāt no ciešanām un grūtībām. Lai glābtu savu nelaimes putnu, mēs esam iztērējuši ne mazums naudas. Protams, katrā konkrētajā gadījumā tikai katrs pats var atrisināt savu problēmu – kā palīdzēt tuviniekam nelaimē.

Mūsu apvienība sniedz palīdzību un atbalstu saskarsmē ar narkomānu: mēs mācāmies analizēt savu uzvedību, saskatīt, kā realizētas noteiktas neveselīgas savstarpējās attiecības, cik ļoti visiem kaitē mūsu „glābšana”. Jo paglābjot viņu no grūtībām, mēs pieradinām arī tālāk virzīties pa to pašu ceļu.

Ja narkomāns nav piedzīvojis fiziskas vai morālas ciešanas, viņam nav iemesla kaut ko mainīt savā dzīvē. Jo narkotikas sniedz baudījumu, atvieglo dzīvi – kāpēc gan no tā bēgt? Kad mēs paejam malā, izdarām tā saukto „Atdalīšanos” no viņa (viņas) problēmām, mēs pieļaujam, ka narkomāna dzīvē parādās viņa negatīvās uzvedības negatīvās sekas. Tikai tās var piespiest viņu sākt meklēt ceļus uz glābšanos. Nepieciešama viņa paša vēlēšanās.

Mums šķiet, ka mīlestības jūtu vadīti, mēs mēģinām glābt. Mēs gribam padarīt viņu stiprāku, atbrīvot no nāvējošās atkarības. Diemžēl mūsu palīdzības rezultāts ir tieši pretējs: mēs traucējam bērnam attīstīt patstāvību un atbildību, mēs padarām viņu vāju.

Mūsu programma mums atgādina: lai sniegtu patiesu palīdzību narkomānam, ir jāļauj viņam ciest, varbūt tikai ciešanas dos viņam stimulu izaugsmei!

DESMITAIS SOLIS

Katram jānes sava nasta. Es pielikšu visus spēkus, lai pretotos savai vēlmei būt ar narkomānu „pārī” vienā „spēlē”

Kad es uzķeros uz viņa viltībām, tas izraisa manas dusmas un aizvainojumu, bet viņam (viņai) kalpo par iemeslu vēl vairāk attālināties no manis.

Daudziem cilvēkiem, lai palielinātu personīgā nozīmīguma sajūtu, nepieciešams kaut kādā veidā piedalīties citu dzīvē. Tādā veidā mēs kļūstam atkarīgi no apkārtējiem, viņu vērtējuma un zaudējam pašcieņu.

Pēc tās pašas shēmas attīstās attiecības ar narkomānu. Pieaugot viņa (viņas) atkarībai no narkotikām, viņš vai viņa arvien biežāk sāk ļaunprātīgi izmantot savus tuviniekus, liekot viņiem darīt to, ko viņam vajadzētu darīt pašam.

Parasti narkomāns pārstāj pelnīt naudu un brīnišķīgi iekārtojas uz strādājošo radinieku rēķina. Nav nekāds brīnums, ka viņš rīko sašutuma scēnas, kad radinieki viņam nesagādā vēlamās lietas. Viņš pārmet tiem vienaldzību, skopumu, „atpalicību” un neizpratni u.tml. Visbiežāk mēs padodamies, piekāpjamies, darām to, ko vēlāk nožēlojam. Iespējams, ka uz to mūs mudina nepārejošā savas vainas apziņa.

Pretoties narkomāna vēlmei būt atkarīgam no mums ir samērā grūti. Mūsu labie nodomi, vainas apziņa, vēlme izpatikt palīdz viņam manipulēt ar mums un tādā veidā vairāk pastiprināt savstarpējo atkarību. Taču vienlaicīgi ar viņa atkarību aug viņa neapmierinātība ar mums. Sākumā tas nav redzams. Kad mēs kaut ko darām viņa labā, mēs domājam, ka tas padarīs viņu laimīgu un pateicīgu mums. Taču nezin kāpēc ir otrādi, bērns kļūst arvien naidīgāks. Kad mēs regulāri kaut ko darām viņa vietā, viņš sajūt pieaugošu nicinājumu pret sevi. Viņš sāk ienīst arī tos, kas ir izraisījuši šo personīgās bezpalīdzības sajūtu. Tādā veidā viss, ko mēs varam dot narkomānam tikai kaitē viņam. No mums tiek prasīta stingrība, nelokāmība un spēja pateikt „Nē”, neielaižoties paskaidrojumos.

Apvienība palīdz mums reālās palīdzības ceļā, t.i. atbalsta mūsu „skarbās mīlestības” taktiku un mēs ar lielu vīrišķību atsakāmies piedalīties narkomāna „krišanā”, atsakāmies audzināt viņa necieņu pašam pret sevi.

VIENPADSMITAIS SOLIS

Es zinu, ka vienīgais cilvēks, par kuru es varu atbildēt, esmu es pats.

Tas nav viegli, bet es pacentīšos izdarīt visu, ko es spēju, lai ar savām jūtām, rīcību un domām nenodarītu kaitējumu sev un tuviniekiem.

Es spēju tikt galā ar žēluma jūtām pret sevi un aizvainojumu. Ir lietas, ko mēs nevaram darīt otra cilvēka vietā, piemēram, elpot vai kaunēties. No rūgtās dzīves pieredzes mēs esam pārliecinājušies, ka nevaram atturēt otru no narkotiku lietošanas vai no sliktas uzvedības pieļaušanas. Saprotams, ir daudz gadījumu, kad mēs varam un mums vajag sniegt tuviniekam atbalstu un palīdzību, bet darīt otra vietā to, ko viņam jāiemācās darīt pašam – nozīmē kaitēt.

Mūsu apvienībā mēs uzzinām, ka „atdalīšanās” momentam ir ārkārtīgi liela nozīme narkomānijas slimnieka dzīvē. Mēs mācāmies jaunu attieksmi pret problēmu – uzmanības fokusa novirzīšanu no narkomāna paradumiem uz saviem personīgajiem. Mums būs pietiekoši daudz darba, kad mēs ķersimies pie sevis. Uzdevums, kas mums jāatrisina vispirms – atgriezt sev psihisko, fizisko un morālo veselību. Ar sev līdzīgo grupas palīdzību mēs sākam atlabšanas procesu, pamazām tuvojoties dvēseles līdzsvaram. To veicina mūsu „atdalīšanās”. Mēs esam pieņēmuši savu bezpalīdzību narkomānijas priekšā, samierinājušies ar to, ka nespējam otru mainīt ar varu.

Tagad mēs visus spēkus novirzām uz to, kas pakļaujas mūsu gribai – paši uz sevi. Cenšamies kļūt nosvērtāki, iegūt jaunas pozitīvas rakstura īpašības, kas mūsu apstākļos ir tik ļoti nepieciešamas. Mēs atmetam rāšanos, draudus, moralizēšanu – visu, kas lika citiem izvairīties no saskarsmes ar mums. Mēs pārstājam sevi žēlot un apvainoties – ar to mēs tikai kaitējam sev un citiem. Mēs veidojam jaunu attieksmi pret problēmu: „Es nevaru viņu mainīt. Es parūpēšos par sevi, izdarīšu visu, ko varu, lai mana dzīve kļūtu labāka. Tāda attieksme nāks par labu man, ģimenei un narkomānam”.

DIVPADSMITAIS SOLIS

Man ir vajadzīgi cilvēki, un es tiem esmu vajadzīgs (vajadzīga).

Es pielikšu visus spēkus, lai veicinātu savu izaugsmi un citu mūsu apvienības „Narkomānu vecāki” pēc „12 soļu” pašpilnveidošanās programmas strādājošo locekļu izaugsmi.

Visiem saprotams, ka mīļotajam cilvēkam ir vajadzīgi arī citi cilvēki. Mūsu vieta sabiedrībā ir atkarīga no citu, pat mums nepazīstamu, cilvēku: pārdevēju maizes veikalā, telefona operatoru, sabiedriskā transporta vadītāju, rīcības. Savā ģimenē mēs esam atkarīgi no tuviniekiem, sākot ar garastāvokli un beidzot ar dzīves nodrošinājumu. Mūsu apvienībā „Nar-Anon” mēs esam īpaši vajadzīgi cits citam. Ikviens spēlē savu lomu otra izārstēšanā. Apvienībā mēs audzinām sevī pareizu attieksmi un pieeju narkomānijas problēmām. Jaunās pieejas pamati – tā ir sava bērna likteņa nodošana Augstāko Spēku aprūpē; veselīgas domāšanas iegūšana, strādājot ar sevi un pārtraucot mēģinājumus mainīt otru.

Jaunie paradumi neparādīsies vienā mirklī. Mums vajadzēs uzcītību un pacietību. Taču regulāri apmeklējot grupas sapulces, mēs neapšaubāmi sasniegsim pozitīvas pārmaiņas. Mums izdosies pārvarēt skepticismu, šaubas un bailes, un mēs sajutīsim savu garīgo izaugsmi.

Apvienības jaunie locekļi sāk augt un mainīties, pateicoties to, kas izgājuši šo ceļu jau agrāk, iedvesmojošajam piemēram. Veterāni vēl paši nav ideāli, bet viņi jau ir kaut ko sasnieguši un vēlas tajā dalīties ar jaunpienākušajiem. Mēs sniedzam rokas cits citam. Jaunpienācējs saņem atbalstu cerību, mērķi, uz ko virzīties, tieši tāpat jauniņais dalīsies ar citiem ar savu uzmanību, līdzjūtību, dzīves pieredzi.

Pieredzējušie apvienības locekļi palīdzēs organizēt citas „Nar-Avon” grupas. Kļūstot par apvienības locekli, Jūs sajutīsiet citu cilvēku mīlestības atveseļojošo spēku un Jums arī radīsies vēlēšanās dalīties savā mīlestībā ar citiem.