Prezentācija par līdzestību šeit>>> (Apvienība HIV.LV)
Tikai līdzestība nodrošina saikni starp efektīvu terapiju un efektīvu slimības kontroli, sekmējot labāku pacienta dzīves kvalitāti.
Materiālā izmantots raksts: Dr. med. Viesturs Šiliņš | «Līdzestība kas tā tāda un kāpēc tik svarīga?» |
Slimību ārstēšanā izmanto medikamentus, kuru iedarbība ir ļoti efektīva tikai tad, ja pacients ir līdzestīgs. Līdzestība ir viens no svarīgākajiem slimību veiksmīgas kontroles faktoriem, kas nozīmē:
-zāļu regulāru un pareizu lietošanu/ievadīšanu atbilstoši ārsta norādēm katru dienu noteiktā laikā un apmērā, neizlaižot nevienu devu;
-sistemātiskus ārsta apmeklējumus un regulāras pārbaudes;
-izpratni par terapijas nozīmi un sekām, kādas var rasties, pārtraucot ārstēšanu, veicot to nesistemātiski vai patvaļīgi koriģējot devas un terapijas plānu.
Līdzestīgs pacients:
-izprot savu saslimšanu un efektīvi to kontrolē;
-sekmīgi sadarbojas ar ārstu;
-nepieciešamības gadījumā izmanto ģimenes locekļu atbalstu;
-izvairās no kaitīgiem faktoriem, t.sk., alergēniem;
-ir labi apmācīts uztura, fiziskās slodzes u.c. jautājumos;
-jūtas droši kritiskās situācijās;
-pieredz mazāku slimības uzliesmojumu skaitu un biežumu;
-dzīvo kvalitatīvu un sociāli, fiziski utt. pilnvērtīgu dzīvi.
Diemžēl nepietiekama pacientu līdzestība ir viens no galvenajiem iemesliem, kas būtiski traucē teju vai visu hronisku slimību efektīvu kontroli. Dažādi pētījumi liecina par atšķirīgu līdzestības pakāpi: robežās no 30% līdz 70%. Līdzestības trūkumu rada dažādu iemeslu kopums neregulāra zāļu lietošana un to nepareiza ievadīšana ir tikai daži no tiem.
Var runāt par diviem līdzestības trūkuma veidiem neapzinātu (jeb nejaušu) un apzinātu (jeb tīšu). Neapzinātu NE-līdzestību visbiežāk rada situācija, kad komunikācija starp pacientu un ārstu nav bijusi īsti skaidra un precīza vai pacients bez apzināta nodoma neievēro ārsta norādījumus un terapijas plānu. Savukārt apzināta NE-līdzestība vērojama tad, ja pacients ļoti skaidri saprot un apzinās, kas un kāpēc viņam jādara, bet dažādu motīvu vadīts tā nerīkojas daļēji vai pilnībā.
Pacienti, kuri neapzinās savu līdzestības trūkumu, slimības kontroles prasības ignorē netīšām bez skaidra nolūka vai nodoma. Šīs neapzinātās jeb «neizglītotās» NE-līdzestības biežākie cēloņi ir nepietiekama vai kļūdaina izpratne par zāļu lietošanas režīmu, nepareiza inhalatoru, pilnšļirču, injektoru lietošana, iekšķīgi ieņemamo zāļu nepareiza šķīdināšana vai uzdzeršana ar šķidrumu. Dažkārt par iemeslu var būt arī aizmāršība, aizņemtība vai disciplīnas trūkums. Nereti pacienti pat pēc vairākkārtēja skaidrojuma, kas jebkuram speciālistam ir iegūlis galvā kā «skaitāmpantiņš», nevar precīzi atkārtot, kas un kā viņiem jādara. Risinājums pacientiem jāmācās un jāuzdrīkstas ārstam droši vaicāt un vairākas reizes pārvaicāt, kamēr viss top skaidrs. Un atbildēt uz ārsta jautājumu «vai sapratāt?» ar «jā» tikai tad, kad patiešām viss līdz sīkākajai detaļai ir izprasts. Gadās, ka ārsta vai farmaceita norādījumi par konkrēto zāļu lietošanu atšķiras no lietošanas instrukcijā rakstītā un pacientam rodas šaubas. Tādā gadījumā ārsta vai farmaceita norādījumi jāuzraksta uz instrukcijas lapiņas un noteikti atkal jākonsultējas ar ārstu, kurš nozīmēja zāles.
Apzinātās jeb «gudrās» NE-līdzestības pamatā ir pārdomāts pacienta noliegums gan attiecībā pret pašu diagnozi, gan terapiju. Pētījumi liecina, ka to var veicināt kļūdaini pacienta priekšstati vai pieņēmumi kā par pašu slimību (tās smaguma pakāpi, ilgumu, cēloņiem un sekām), tā par terapijas ieguvumu un risku attiecību. Šo NE-līdzestības veidu raksturo pacienta tieksme samazināt vai nu medikamentu lietošanas biežumu, vai to devas un skaitu līdz, viņaprāt, atbilstošam vai nepieciešamam apmēram. Daži pacienti, protams, mēdz arī pārtraukt terapiju vispār, uzskatot to par maz iedarbīgu, nevajadzīgu vai pat kaitīgu. Šāda attieksme noved pie tā, ka, saskaņā ar dažādiem pētījumiem, tikai aptuveni 50% gadījumu hronisko slimību pacientu lietotās medikamentu devas nodrošina terapeitisko efektivitāti.
Lai arī kādi būtu kā apzinātās, tā neapzinātās NE-līdzestības cēloņi, skaidrs ir viens tās rada kļūdas un neatbilstību ārsta nozīmētajam un konkrētajam pacientam nepieciešamajam slimības kontroles plānam. Jo pat visefektīvākā terapija nebūs iedarbīga, ja pacients to lietos nepietiekami vai neatbilstoši savas slimības optimālai kontrolei.
Tikai līdzestība nodrošina saikni starp efektīvu terapiju un efektīvu slimības kontroli, sekmējot labāku pacienta dzīves kvalitāti.