Cik tas nopietni?
Apskatīt komentārus (0)
12.10.2018
Tulkots no PARNI+ | Bobs Lihi | «HIV: briesmīgs drauds vai kontrolējama slimība?» |
No vienas puses, mums nevajadzētu pārspīlēt HIV nopietnību, bet, no otras puses, nedrīkst aizmirst, kādas ir šīs drausmīgās slimības sekas. Šajā rakstā centīsimies visu rūpīgi izsvērt un tikt skaidrībā.
Sarežģīti aprakstīt visas sekas, kādas ir, inficējoties ar HIV. Tas ir sarežģīts kompromisa meklēšanas process, kur daudz kas ir atkarīgs no tā, kam adresēts paziņojums. Bet kā lai neiestieg šajās plūstošajās smiltīs un vēl jo vairāk kā lai izkļūst no tām, nesamelojot, saglabājot uzticēšanos un principus?
Komunicējot ar cilvēku, kurš tikko uzzinājis savu diagnozi, mēs uzsveram, ka pat ar HIV var dzīvot normālu dzīvi, ka divdesmitgadīgs cilvēks, kam atklāts HIV, var nodzīvot līdz 70 gadiem un pat ilgāk. Mēs stāstām, ka ārstēšana mūsdienās nesagādā īpašas neērtības un praktiski nerada blaknes. Sarunas tonis ir optimistisks, it kā nekas īpašs nenotiek, sarunas gaitā vairākkārt atgādinām, ka ārstējoties jābūt līdzestīgiem un jāatklāj informācija, ja to pieprasa likums.
Tajā pašā laikā komunikācija ar HIV negatīviem cilvēkiem notiek absolūti citādi: mēs skaidrojam, ka HIV ir slimība, no kuras par katru cenu vajag izvairīties. Tiem, kas piešķir līdzekļus mūsu darbībai, mēs sakām, ka HIV ir drausmīga epidēmija un drauds, ar ko ir jācīnās līdz uzvarai, lai ko tas prasītu. Savā starpā mēs strīdamies par to, vai HIV ir hroniska kontrolējama slimība. Mēs strīdamies, vai situācija ar stigmu ir labāka vai sliktāka nekā iepriekš.
Cik viss ir nopietni?
Ir pat tādi, kuri HIV uzskata par parastu slimību, kas principā neatbilst patiesībai. Piemēram, Pasaules Veselības organizācija norāda: "Garā inkubācijas perioda un daudzo inficēšanās veidu dēļ (visbiežāk dzimumceļš), kā arī piemītošo spēju sagraut mūsu kolosālās pūles, izstrādājot vakcīnu un meklējot šīs infekcijas ārstēšanas metodes, HIV ir viena no sarežģītākajām, nopietnākajām un, iespējams, ārdošākajām infekcijas slimībām, ar kādām jebkad saskārusies cilvēce."
Turklāt HIV ir viena no retajām slimībām, kas pakļauta kriminalizācijai un saistīta ar virkni sociālu problēmu, kas veicina HIV infekcijas tālāku izplatību un pastiprina slimības izraisītās sekas. Runājot par HIV, mēs neizbēgami saskaramies ar nevienlīdzību un netaisnību. Ar kaunu un pašstigmāciju. Ar grūtībām atrast darbu un mājokli, ar genderisma un rasisma problēmām, ar ārstēšanas piejamību vai nepieejamību. HIV, nepārprotami, ir sarežģīta un daudzslāņaina slimība.
Ņemot vērā tās sarežģītību, ir diezgan daudz viedokļu par inficēšanās sekām un HIV infekcijas ietekmi uz cilvēka dzīvi. Ir tādi, kas samieridnājušies ar savu HIV infekciju. Ir tādi, kas kāpj uz barikādēm un ar mainīgām sekmēm, taču vienmēr dedzīgi cīnās ar sistēmu, tas ir, ar HIV.
Personīgā pieredze
Priekšstats par HIV mums veidojas, balstoties uz personīgo pieredzi. Manā gadījumā viss bija vienkārši. Diagnozi noteica 1993. gadā, vienlaikus sāku draudzēties ar puisi, kam bija AIDS vēlīnā stadijā, un centos parūpēties par sevi, apmeklējot vairākas atbalsta grupas. Kaut es saglabāju mieru šajā nāves ielejā, apziņa, ka esam mirstīgi, mums sekoja nepārtraukti. Lai rastos priekšstats par to, kas 80.-90. gados notika atbalsta grupās, var noskatīties mūziklu Bohēma (Rent). Vai es zaudēšu pašcieņu? Vai kāds par to satrauksies? Vai es rīt atjēgšos no šī murga? Atceros, ka reiz es pajautāju, vai pie manas nāves gultas pielaidīs suni, kad pienāks laiks.
Jums viss būs labi
Lai ko nesacītu, 2018. gadā dzīvot ar HIV ir daudz vienkāršāk, salīdzinot ar to briesmīgo laiku. Jā, mums, izdzīvojušajiem, ir palikušas rētas gan uz ķermeņa, gan dvēselē, taču mēs esam dzīvi. Un mums ir tiesības radīt optimismu tajos, kam diagnoze noteikta nesen. Mēs varam tiekties pēc normālas dzīves. Un to darīt mums palīdz kampaņa N=N: Nenosakāma = Nenododama tālāk.
Par spīti tam vai, iespējams, pateicoties tam, mana personīgā pieredze lielā mērā liecina par labu skatījumam uz HIV, kādu mēs paužam cilvēkiem, kuriem nesen noteikta diagnoze: Jums viss būs labi, jūs varēsit dzīvot normālu dzīvi. Ja mēs valkājam T-kreklus, uz kuriem rakstīts HIV nav noziegums vai arī Es nekaunos par to, ka man ir HIV, tas nozīmē, ka mēs tiecamies pēc normālas dzīves. Un tas nav nekas slikts, pat ja kāds par to var tikai sapņot.
HIV ir drauds cilvēcei
Tajā pašā laikā ir tādi momenti, kurus nekādā gadījumā nedrīkst atzīt par normāliem. Tas nav normāli, ka cilvēce ir saskārusies ar infekcijas slimību, kas nogalina 1 miljonu cilvēku gadā un kuru 35 gadus pēc atklāšanas nekā nevaram izārstēt. Nevaram būt mierīgi, ja ik gadu pasaulē atklāj 1,8 miljonus jaunu inficēšanās gadījumu. Ir jāturpina darboties un par to runāt absolūti nopietni. Un, ja mums izdodas dzīvot ar HIV relatīvi normālu dzīvi, atcerieties, ka tas drīzāk ir izņēmums un ka tikai nedaudzi tiešām pārāk maz cilvēku var ar to palepoties. Mums arī ir jānodod ziņa sponsoriem, ka HIV turpina būt drauds un apvainojums cilvēcei, un šajā gadījumā mēs uzsveram, cik nopietna ir situācija, nevis to, kādā mērā izdodas to kontrolēt.
Mums ir jācenšas dzīvi ar HIV padarīt iespējami normālu, vienlaikus uzsverot, ka epidēmijas raksturs ir nenormāls. Tas ir sarežģīts kompromisa meklējumu process, taču citādi nav iespējams. Mūsu apvienība ir uzkrājusi solīdu pieredzi un kopumā mums pagaidām izdodas labi.
Atpakaļ