Kā dzīvo ar AIDS tālu no mums
Apskatīt komentārus (0)
12.02.2014
Avots: Eiropas Savienība pasaulē | EuropeAid journal 50 x 50
---------------------------------------------------------
Indija
Bumba ar laika degli
Lai cik pārsteidzoši tas liktos un lai arī Indijas laboratorijas eksportē milzīgus apjomus bioekvivalento (generic) zāļu par zemu cenu, tās ir pieejamas tikai 7 % valsts pacientu. Šī paradoksālā rezultāta cēlonis ir veselības aprūpes infrastruktūras trūkums. Apmēram 6 miljoniem indiešu ir HIV/AIDS. Situācija šajā valstī ir bumba ar laika degli, saka kāds NVO Alternative for the Development of India ierēdnis.
ES finansē vairākas programmas cīņai ar AIDS epidēmiju jaunu cilvēku un viegli inficējamo iedzīvotāju vidū nabadzīgākajos reģionos.
Kuni ir 32 gadus veca prostitūta. Pēc apmācības AIDS profilaksē viņa sāka apmācīt citas prostitūtas. Viņa tām māca, cik svarīgi ir lietot prezervatīvus un kā par to pārliecināt klientus. Kuni zina, par ko viņa runā. Viņa apprecējās 17 gadu vecumā un pēc četriem gadiem kļuva par atraitni, jo viņas vīrs nomira no tuberkulozes. Viņa atgriezās savā ģimenē kopā ar mazo dēlu, taču viņa bija spiesta atstāt mājas pēc tam, kad viņu seksuāli izmantoja viņas miesīgie brāļi. Galu galā viņa kļuva par prostitūtu. Nopietnu un atkārtotu infekciju dēļ viņai vajadzēja veikt histerektomiju (dzemdes izņemšanu), taču viņa joprojām strādā par prostitūtu Sonaposi, Austrumindijas Orisas reģionā.
---------------------------------------------------------
Āfrikas reģions uz dienvidiem no Sahāras, kurā dzīvo gandrīz 10 % pasaules iedzīvotāju un divas trešdaļas no tiem ir inficēti ar HIV, ir šīs slimības vissmagāk skartā teritorija uz mūsu planētas.
Indija ir lielākā valsts, kurā atrodams vislielākais AIDS slimnieku skaits (5,7 miljoni vai apmēram 1 % iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 49 gadiem).
No 38,6 miljoniem cilvēku, kas ir slimi ar AIDS, apmēram 6,8 miljoni ir no nabadzīgām valstīm un valstīm ar vidēju ienākumu līmeni. Viņi ir jāārstē neatliekami, atzīmē Kevin De Cock no Pasaules Veselības organizācijas. Pašlaik tiek ārstēti nepilni 20 %. Pat tad, ja attīstības valstīs ārstēšana progresē, nevienlīdzība palīdzības sniegšanā joprojām pastāv. Turklāt nepietiek bioekvivalento (generic) otrās fāzes medikamentu, kas tiek lietoti tad, kad slimības ārstēšanā vairs nepalīdz pirmās fāzes antiretrovirālie preparāti. Desmit miljoni jaunu cilvēku vecumā no 15 līdz 25 gadiem ir HIV pozitīvi, un puse no visiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem notiek tieši šajā vecuma grupā. Vairāk nekā divi miljoni bērnu ir vīrusa nēsātāji (visbiežāk inficēšanās notikusi jau mātes miesās). Bez ārstēšanas viņi nenodzīvos pat līdz savai otrajai dzimšanas dienai. Pasaulē ir arī vairāki miljoni AIDS bāreņu. Visaugstākais AIDS bāreņu skaits ir Zimbabvē.
Kad Tev ir zāles 30 pacientiem, bet aiz durvīm gaida 120, Tu zini, ka nāksies izdarīt izvēli. Vai Tev kādreiz ir nācies izdarīt šādu izvēli? vaicā Dr. Marie-Josée Mbuzenakamwe no Burundijas Nacionālās AIDS slimnieku atbalsta asociācijas.
Burundijai, Haiti un Gvinejai ir kopīga iezīme: ļoti zems pieejamās AIDS slimnieku aprūpes līmenis. No 640 00 HIV pozitīviem cilvēkiem 95 000 nepieciešami antivirāli preparāti, taču tos saņem mazāk nekā 11 000. Turklāt AIDS stigmas dēļ šiem cilvēkiem praktiski nav iespējams atrast darbu. Tāpēc HIV pozitīvie cilvēki apvienojas un veido asociācijas, ko nereti vada paši pacienti. Viņi uzrauga, lai AIDS pacientiem tiktu nodrošināta medicīniskā aprūpe, piedāvā psiholoģisko atbalstu un mēģina palīdzēt viņiem atrast apmaksātu darbu.
--------------------------------------------------------
Mjanma/Birma
Goda jautājums
Pēc tam, kad viņas vīrs nomira ar AIDS, 33 gadus vecā trīs meiteņu māte Thwee pameta bērnus un savu ciematu Mjanmā un aizbrauca uz Taizemi nelegāli strādāt garneļu biznesā. Sākumā viņai izdevās sūtīt nedaudz naudas bērniem, taču, kad viņa saslima, šie sūtījumi tika pārtraukti. Thwee tēvs, kuram bija aizdomas, ka meitenei ir AIDS, neļāva viņai atgriezties Mjanmā un pavēlēja viņai palikt nomirt Taizemē, lai viņa neapkaunotu ģimeni. Situācijā iejaucās britu organizācija Glābiet bērnus un panāca, ka tēvs atļāva meitai atgriezties mājās, lai viņa būtu kopā ar saviem bērniem. Beigās vecais vīrs piekrita. Atgriežoties mājās, tika izdarītas analīzes un tika pierādīts, ka viņa ir HIV pozitīva. Saņemot atbilstošu ārstēšanu, viņas stāvoklis ātri uzlabojās. Šobrīd viņa dzīvo normālu dzīvi. Kopš ciematiņa ļaudis ir redzējuši brīvprātīgos un medmāsas, kas nebaidās no AIDS pacientiem, tur ir mazinājusies diskriminācija. Ciemata iedzīvotāji ir sapratuši, ka arī AIDS pacienti var dzīvot normālu dzīvi, ja vien viņi tiek pareizi aprūpēti.
Thwee stāsts ir patiešām labs piemērs. Dažos Mjanmas reģionos, kas robežojas ar Ķīnu un Taizemi, nezināšana, cilvēka pamattiesību un aprūpes trūkums, kā arī daudzu imigrantu dziļā nabadzība ir novedusi pie viena no augstākajiem HIV pozitīvo cilvēku rādītājiem Dienvidāzijā. AIDS tur joprojām ir tabu. Ar ES atbalstu Glābiet bērnus aktīvi darbojas apmēram 10 pierobežas rajonos. Tās mērķis ir radīt izpratni un izglītot jaunos cilvēkus par AIDS, izdalīt piecus miljonus prezervatīvu un nodrošināt aprūpi saslimušajiem. Agrāk mani draugi nekad nebija lietojuši prezervatīvus. Viņi domāja šādi: ja meitenei ir AIDS, viņas ķermenim jābūt ļoti karstam. Ja tā nebija, tad viņi uzskatīja, ka nekāda riska nav. Tagad viņi saprot, ka vienīgais veids, kā noteikt, vai kāds ir vai nav HIV pozitīvs, ir, tikai veicot asins analīzes, skaidro 20 gadus vecais ciema iedzīvotājs Salman.
Atpakaļ