Mēs neesam vientuļi savās reakcijās uz stresu, traumām un neveiksmēm
Apskatīt komentārus (0)
20.12.2014
1. Bezpalīdzības un bezcerības sajūta. Nav viegls uzdevums mēģināt paēdināt tūkstošiem bēgļu, īpaši tad, kad naudas nav, cilvēki nepalīdz, bet karš turpinās. Reizēm problēma šķiet tik milzīga, bet mūsu centieni tik niecīgi, ka rodas sajūta, it kā mēs gadu no gada sistos ar pieri sienā. Dažreiz mums nolaižas rokas.
2. Sajūta, ka mēs nekad nedarām pietiekami daudz. Mēs gribam izdarīt visu pareizi, tāpēc reizēm jūtam, ka vienkārši par maz cenšamies, pietiekami labi neizprotam problēmu, par maz laika veltām darbam. Varbūt mēs vispār esam nepareizie aktīvisti? Mēs aizmirstam, ka problēmai ir dziļas saknes un vainojam sevi un līdzgaitniekus, ka nevaram tās iznīdēt gada vai desmit gadu laikā.
3. Hiperatbildība. Ja tikšanās laikā jūs pārbaudāt darba saraksti un ejat uz tualeti, lai piekto reizi aprunātos ar grāmatvedi, mēs saprotam, par ko iet runa. Mums var likties, ka tikko mēs uz minūti atslābināsimies, tūliņ viss sabruks un notiks pats šausmīgākais. Mums ir jākontrolē viss un vienmēr. Patiesībā neviens pat nepamanīs, ja jūs izlasīsiet tikai referāta rezumējumu, nevis visas 500 lappuses. It īpaši, ja jūs tajā laikā esat atvaļinājumā.
4. Kreativitātes samazināšanās. Ja grupa radošu un gudru cilvēku cauru vakaru nevar atrast jaunu ideju lieliskai akcijai, tas nozīmē, ka viņu smadzenes kaut kādu iemeslu dēļ ir pārstājušas normāli strādāt. Reizēm mēs tik ļoti koncentrējamies uz pārbaudītām, racionālām darbībām, ka nespējam ieraudzīt brīnišķīgas jaunas idejas. Tādā stagnācijas stāvoklī ir sarežģīti izdomāt nestandarta risinājumus, kas mūsu pasaulei ir tik ļoti nepieciešami. Kā arī vienkārši baudīt dzīvi.
5. Nespēja aptvert sarežģītas matērijas. Kad mēs esam stresa stāvoklī, mēs tiecamies visu dalīt melnajā un baltajā, pareizajā un nepareizajā, savējos un svešajos. Realitātē jautājumi, ar kuriem saskaras aktīvisti ir neticami sarežģīti. Taču, kad mūs piepilda traumējošas sajūtas, mēs sākam domāt, ka sliktie lauku iedzīvotāji izcērt labo mežu vienīgi savas muļķības un alkatības dēļ. Un mēs sākam ar viņiem cīnīties, palielinot bezdibeni un samazinot reāla risinājuma iespējas.
6. Novērtēšana par zemu. Ja mēs kļūstam par lieciniekiem patiešām traģiskiem notikumiem, tad viss pārējais, salīdzinot ar tiem, zaudē nozīmi. Un mēs pārstājam emocionāli reaģēt uz lietām, kuras šķiet mazāk svarīgas. Tev ir trijnieks fizkultūrā? Zini, salīdzinājumā ar Etiopijas bērnu problēmām, tie pilnīgi nieki. Jūsu mēģinājumi glābt slimos, klaiņojošos dzīvniekus ir vienkārši smieklīgi, toties mūsu organizācija mēģina risināt reālas problēmas. Pazīstat?
7. Hroniskais nogurums un fiziskas slimības. Viena lieta ir, ja jūs jūtat nogurumu, jo šodien novadījāt lielu festivālu. Pavisam cita lieta ir, ja jūs nevarat pat atcerēties, kad jūsu ķermenis un prāts nebija līdz nāvei noguruši. Traumatiska pieredze nogurdina pati par sevi, bet kad tai pievienojas pārmērīgi grūti pienākumi un veselības aprūpes kultūras trūkums, mēs varam novest sevi un citus līdz kliņķim dažu mēnešu laikā. Nemaz nerunājot par gadiem. Jūs lielāties birojā ar to, cik naktis neesat gulējuši?
8. Nespēja klausīties un apzināta izvairīšanās. Neceļat klausuli? Cerat, ka svarīga tikšanās nenotiks? Dažreiz mēs tā rīkojamies neapzināti, lai izvairītos no pastāvīgā spiediena, kurš kļūst neizturams.
9. Disociatīvie momenti. Stipri traumējošu notikumu rezultātā var rasties un atkārtoties stāvoklis, kad cilvēks atslēdzas no notiekošā, neapzinās, kas ar viņu notiek, tā vietā atkal un atkal pārdzīvojot traumējošos notikumus. Kā tādos gadījumos reizēm saka, ka visu laiku ir acu priekšā. Ja tā notiek un atkārtojas, svarīgi saprast, ka tā ir normāla psihes reakcija un nenormāliem notikumiem, un vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem.
10. Sajūta, ka jūs esat slazdā. Dažreiz mēs sākam vainot savā bēdīgajā stāvoklī visus apkārtējos - priekšniekus, politiķus, neapzinīgus cilvēkus, entropijas spēkus... Mēs aizmirstam, ka pat vissmagākajās situācijās mums ir gara brīvība, un atdodam visu varu pār sevi citiem.
11. Vaina. Vienas no aktīvistu vismīļākajām lamatām, īpaši, kad viņi uzzina par pasaules krīžu mērogiem un iemesliem. Sevi var vainot praktiski par visu laidi pasaulē bērnu, tātad esi vainīga pasaules pārapdzīvotībā un pakļautībā patriarhātam; tev nav bērnu, tātad domā tikai par sevi vai arī varēji adoptēt kādu, kam nav vecāku. Saņem algu par aktīvista darbu, nesaņem algu un dzīvo uz citu rēķina, ēd ēdienu, elpo gaisu. Vaina ir ļoti viltīga sistēmas daļa, kura neļauj mums produktīvi strādāt, vienoties, dzīvot savu īsto dzīvi.
12. Bailes. Pašas par sevi bailes vai nedrošība tas ir normāli. Problēma ir tajā, ka mēs neprotam atlaist un pārvaldīt šīs bailes, tās tiek uzskatītas par kaut ko apkaunojošu. Tā bailes, tāpat kā nogurums, krājas zem superaktīvista bruņām un pamazām saindē mūs, sasaistot mūsu prātu un neļaujot kustēties. Bez tam, mūsu šķietamā bezbailība rāda sliktu piemēru jaunajiem aktīvistiem, kas mūs redz un sāk domāt, ka ir kauns baidīties no HIV/AIDS pandēmijas vai vardarbības ģimenē.
13. Dusmas un cinisms. Tāpat kā bailes arī dusmas ir dabiska reakcija. Nepatikšanas sākas tad, kad mēs dusmojamies visu laiku uz visiem, vai gluži otrādi slēpjam un racionalizējam savas dusmas. Otrais īpaši spilgti raksturīgs meitenēm un sievietēm, ko sabiedrība, kā likums, māca būt savaldīgām, bet sieviešu niknuma izpausmes izsmej. Apspiestas dusmas pārvēršas par cinismu.
14. Nespēja just līdzi / sastingums. Kad ārējie stimuli ir pārslogojuši mūsu nervu sistēmu, tā pārstāj tos uztvert. Stipru emociju iedarbības rezultātā aktīvisti var vispār pārstāt kaut ko just, iestājas emocionālā truluma stāvoklis. Gadās, ka mēs sākam izmantot dažādus stimulatorus, tādus kā alkohols, narkotikas, ekstremālie sporta veidi, pārmērīgs darba daudzums, lai kaut ko justu. Interesanti, ka darbs stresa situācijās veicina adrenalīna izstrādi, ļaujot cilvēkam justies dzīvam, un tāpēc apstāties, atteikties no adrenalīna un atpūsties kļūst aizvien sarežģītāk.
15. Atkarība. Saistīta ar iepriekšējo simptomu. Dažreiz stresa ietekmē aktīvisti izmanto alkoholu, narkotikas, ēdienu, seksu, videospēles un citus stimulatorus, lai kaut uz laiku aizbēgtu no problēmu pilnās realitātes. Ja problēmas netiek risinātas, ļoti viegli attīstās atkarība.
16. Grandiozitāte: pārmērīga sava darba svarīguma sajūta. Ja darbs kļūst par mūsu personības centru, iespējams, tā notiek tāpēc, ka tas baro mūsu ego, mūsu sava svarīguma sajūtu. Bez tam, svarīgs darbs ļauj mums nenodarboties ar sevi, savām attiecībām, savu ģimeni. Daudzi aktīvisti un misionāri tika noveduši sevi līdz garīgiem traucējumiem, bet savas attiecības līdz sabrukumam, jo viņu darbošanās lielā mērķa labā viņiem likās svarīgāka nekā tas, kas pieprasīja viņu tūlītēju uzmanību šeit un tagad. Aktīvisms tā nav vieta, kur slēpties no personīgajām problēmām, bet izaugsmes un attīstības ceļš.
Avots: Laura van Dernoot Lipsky grāmatas Traumas pārvaldība: Ikdienas rokasgrāmata kā rūpēties par sevi, rūpējoties par citiem (Trauma Stewardship: An Everyday Guide to Caring for Self While Caring for Others) apskats.
Atpakaļ